Līdz pagājušajam rudenim es nekad nebiju domājusi, ka interneta spēles var kļūt par manu nelielo vakara rituālu, bet nu, atskatoties, tas sagādājis vairāk prieka nekā pusē seriālu, ko mēdzu skatīties. Viss sākās pavisam vienkārši – bērni aizmiga, vīrs atkal bija komandējumā, un man, tāpat kā daudziem, palika tukšas divas stundas līdz miegs. Sēžot ar tālruni rokā, es domāju, ko jaunu pamēģināt, un pēc vairākiem bezjēdzīgi svešu foto ritināšanas satiku reklāmu, kas solīja izklaidēties no dīvāna. Tā es nonācu līdz vavada казино. Pirmo reizi reģistrējos vairāk aiz ziņkāres, nevis tāpēc, ka ticētu lielai naudai. Man vienkārši patika pati doma, ka varu uz pāris minūtēm ieslēgt neparastu spēli un novērst domas no darba atskaitēm.

Nesaprotiet mani nepareizi, es nekad neesmu bijusi profesionāla spēlmane, un manā maciņā nekad nav gulējis kaut kas tāds, ko es nevēlētos zaudēt. Atšķirībā no cilvēkiem, kuri cer ātri kļūt bagāti, es uztvēru šo kā patīkamu izklaidē – kā mīklu vai krustvārdu, tikai ar skaņām un kustīgiem simboliem. Vēl jo vairāk, mana pieredze ar vavada казино sākās ar ļoti mazām likmēm, jo es negribēju, lai kāds nejaušs zaudējums sabojātu manu noskaņojumu. Dažreiz es uzvarēju pāris eiro, dažreiz zaudēju, bet tas notika reti, jo es izvēlējos pavisam vienkāršas spēles, kurās nav tik daudz izķeršanās, un spēlēju tikai tad, kad biju mierīga un man netraucēja bērni.

Viens no tiem vakariem īpaši iespiedās atmiņā. Bija oktobra beigas, lietus lāses dauzījās pa virtuves logu, un es taisīju tēju ar citronu. Mana meita bija ilgi negulējusi, un es biju nogurusi, bet tas mierīgais haoss, kad viņa beidzot aizmieg, rada savdabīgu gaisotni – klusums pēc skaļās dienas šķiet gandrīz svinīgs. Es satvēru tālruni un pavisam bez nopietniem nodomiem atvēru to pašu aplikāciju, kur jau biju iemēģinājusi roku. Šoreiz es sajutos drosmīgāk un palielināju likmi līdz pieciem eiro, kas man šķita sava veida liela summa sīkajiem vakara priekiem. Es dabūju dažus bezmaksas griezienus, un ekrānā sāka parādīties tādas pašas bildītes, kādas parasti redzamas, tikai tās savienojās tā, kā es nebiju gaidījusi. Pēc neilga brīža mans atlikums bija pieaudzis līdz simts divdesmit eiro. Ticiet man, es neesmu tas cilvēks, kurš krīt eiforijā par lieliem cipariem, bet tas bija tik negaidīti, ka es iesmējos pati sev. Es nofotografēju ekrānu un aizsūtīju vīram ar parakstu “”Skaties, es tikko segā atrodu naudu””. Viņš atbildēja ar smaidiņu, jo zināja, ka man tas ir tikai izklaide, nevis veids kā maksāt rēķinus.

Vēlāk, kad vīrs atgriezās mājās, mēs vakariņās apspriedām, kāpēc cilvēki spēlē un kāpēc viņiem dažreiz ir grūti apstāties. Es pastāstīju, ka man šķiet viltīga tā sajūta, ka nākamais grieziens varētu būt vēl labāks, un tieši tāpēc es pati sev nosaku stingrus ierobežojumus. Tas nav stāsts par paškontroli, bet par to, ka man patīk sajūta, ka es pati izlemju, kad pietiek. Interesanti, ka pats vavada казиno man nešķiet nekāds vilinošs slazds, drīzāk platforma, kurā var ielūkoties kā neparastā veikalā, nevis aktīvi tērēt visu kredītkarti. Es eju uz lielveikalu ar sarakstu, un arī tur es eju ar sarakstu – viena spēle, desmit minūtes, un tad atpakaļ pie realitātes. Dažreiz tas pat palīdz saprast, kā darbojas mana attieksme pret laiku un naudu.

Man vissvarīgākais atklājums bija tas, ka nejaušībai ir sava vērtība. Mēs bieži dzīvojam ar ilūziju, ka visu varam kontrolēt, bet patiesībā liela daļa no tā, kas notiek, vienkārši notiek. Vakars, kad es uzvarēju, nebija labāks par citiem vakariem, bet tas man atgādināja, cik patīkami ir pārsteigt sevi ar kaut ko mazu. Iztēlojieties – tu sēdi savā virtuvē, nekur neesi ceļojusi, nedari neko grandiozu, un pēkšņi ekrānā parādās kaut kas tāds, kas liek tev pasmaidīt. Tas nav nekas salīdzināms ar sasniegumiem darbā vai ģimenes svētkiem, bet reizēm mūsu smadzenēm vajag tieši šos sīkos prieka pilienus, lai ikdiena nekļūtu pārāk pelēka. Protams, es neieteikšu nevienam likt uz spēles to, ko nevar atļauties zaudēt. Šajā ziņā man palīdzēja mana stingrā attieksme pret finansēm – es skatos uz šo kā uz saldējuma kausiņu. Ja apēd vienu, tu jūties gandarīts, bet, ja apēd trīs, sāk sāpēt vēders. Es izvēlos vienu kausiņu, un man pietiek.

Dažreiz es pasmejos par sevi, jo agrāk, studiju gados, es pazinu cilvēkus, kuri nopietni ticēja, ka laimests drīz mainīs viņu dzīvi. Viņi neizklausījās laimīgi, drīzāk visu laiku gaidīja kaut ko lielāku un nevarēja priecāties par sīkumiem.